Tieši pirms gada 8.maijā uzzināju, ka esmu stāvoklī. Prieks un apjukums reizē, jo nu vēlēšanās kļūt par divu bērnu mammu kļūst par realitāti. Sajūtas foršas, jo pirms dažām dienām draudzene arī kļuvusi par divu bērnu mammu, līdz ar to piedzīvojumā neesmu viena.

Dienas ritēja, sajūtas līdzīgas, bet tajā pašā laikā atšķirīgas kā gaidot Leo. Sākās, varētu teikt, ka nelieli, bet tajā pašā laikā grūtniecību apdraudoši sarežģījumi. Garīgais uz nulli… Pēdējā laikā pārāk daudz zaudētu grūtniecību apkārtējo vidū. Neticēju, ka kas tāds skar mani. Kad jau otro reizi nonācu ultrasonogrāfijas kabinetā, sev teicu, ka šis ir fotogrāfa mazulis un skaidrs, ka viņam vienkārši patīk fočēties. Neieslīgstot detaļās, turpmākais grūtniecības laiks ritēja stresaini, vientuļi, sāpīgi un depresīvi. Visu laiku sevi zombēju ar “jāiztur tas un jāiztur šis, tad tas un vēl tas” un tā līdz brīdim, ka jutu, ka ar bēbīti esam nosacītā drošībā.

Leo dzima ar akūtu ķeizargriezienu, tāpēc visu grūtniecības laiku nezinājām kas mūs sagaida šoreiz. Vispār visa grūtniecība bija uz jautājuma zīmes, jo nebija skaidrs vai izturēsim, nezinājām bēbītim dzimumu un nezinājām kā mazulis ieradīsies pasaulē. Viss kopā bija samilzis tādā stresa un neziņas mākonī. Tuvu gadu mijai tikām skaidrībā – būs plānots ķeizargrieziens, ja vien bēbītis nebūs izdomājis kādu savu scenāriju. Mazliet žēl, bet tajā pašā laikā – tas bija kas jau piedzīvots. Kļuva nedaudz mierīgāk… Līdz pašai operācijas dienai. Tik ļoti uztraukusies un tik ļoti trīcējusi no uztraukuma un bailēm nebiju nekad. Devu miera iedeva vecmāte, kura bija ar mums, kad pasaulē nāca Leo. Viņa bija arī vecmāte, ar kuru būtu slēguši līgumu, ja būtu dabiskas dzemdības. Laipna, mīļa, mierīga… Domāju, ka katra sieviete, kurai ar viņu bijusi darīšana, teiks to pašu. Tomēr viņas maiņa beidzās, kad man bija jādodas uz operāciju zāli. Jutos viena, satraukta, nobijusies. Gaidīju, ka ātrāk ievadīs anestēziju, lai kājas beigtu trīcēt. Viss likās velkamies mūžīgi. Guļot uz operāciju galda un gaidot, kad iedarbosies anestēzija, man likās, ka dzīva no zāles neiziešu un, ka tās ir manas pēdējās minūtes šajā saulē. Biju pārbijusies un domāju par sievietēm, kuras pašas labprātīgi izvēlas ķeizaru. Tas bija briesmīgi. Bet iespējams, ka briesmīgi tikai man. Gulēju un domāju lai kāds ar mani parunā, lai kāds novērš domas, jo no anestēzijas un stresa man likās, ka smoku nost. Atlika nodomāt, kad kā eņģelis pie manas galvas parādījās mana draudzene (viņa drīkstēja tur atrasties, jo ir ķirurgs) un teica: “Čau, mīļā!”. Aprunājāmies un kopā sagaidījām manu otro puiku. Lieta darīta un varēju doties uz palātu, kur mani gaidīja Edgars un mūsu otrais dēls Lenijs. Kas interesanti, Leo visu grūtniecības laiku teicām, ka bēbītis dzims kad būs sniegs, bet tas sniegs te bija te nebija un, tuvojoties Lenija dzimšanas dienai, sniegs nebija. Bet tieši tajā rītā pamodāmies, atvēru žalūzijas un bija sniegs.

Vakar Lenijs nosvinēja savus 4 mēnesīšus. Līdz šim esam izbaudījuši Lenija omulību, pašpietiekamību, mieriņu un daudz, daudz smaidu. Brīnumbērniņš.

Divas absolūti atšķirīgas grūtniecības, divas absolūti atšķirīgas ķeizargrieziena operācijas un divi absolūti atšķirīgi puikas. Un tagad, jau ar diviem bērniem, kā mamma jūtos daudz labāk, laimīgāka un dzīvē iestājusies tāda piepildījuma sajūta, jo līdz Lenijam es vēl meklēju kaut ko nesaprotamu sevī un savā dzīvē. Nesapratu uz kuru pusi skriet, ko gribu, kas patīk, kas esmu. Šajos jautājumos Lenijs pagaidām man ir iedevis mieru.