Asaras – tas nav nekas slikts

Tas sākās laikā, kad Leo vēl bija manā puncī. Es varēju raudāt par visu. Raudāt ne sliktā  nozīmē, es neskumu, es nebēdājos, man viss bija labi. Es raudāju, jo mani aizkustināja viss 😀 Nu labi, tik traki nebija. Bet tas tiešām sākās grūtniecības laikā. Tad domāju – Leo piedzims, hormoni nomierināsies un mana asaru liešana beigsies. Nope! Tas nekur nav zudis. Joprojām mani spēj aizkustināt it kā sīkumi. Kāpēc saku “it kā”, jo varbūt tie nemaz nav tādi sīkumi kā garām skrienot liekas. Daudzas lietas, kas vienam liekas sīkums, citam tā ir visa pasaule. Kā man šīs domas par raudāšanu radās?! Draudzene uzrakstīja smuku aprakstiņu Facebook par mani un viņu, par manu pārdomu stūrīti – asaras gāja pa gaisu. Gribēju sevi noslāpēt, bet nodomāju: “Kāpēc? Tas taču nav nekas slikts! Kāpēc es te, mājās nedrīkstētu ļaut vaļu savām jūtām un sajūtām?!”. Raudāju. Nu tā, ka pleci kratās. Vēlāk Facebookā ieraudzīju video, kur Renārs Kaupers kādai ōmītei dziedāja dziesmu “Mana dziesma” un situācija līdzīga. Jūtu kā kaklā savelkās kamolītis un asaras sariešās acīs. Un atkal. Pleci sāk kratīties un raudu, tikai šoreiz jau apzināti necentos sevi savaldīt – jo kāpēc gan?! Noskatījos video, paraudāju, padziedāju līdzi un tad aizdomājos… Man tik bieži arī publiski par dažādām lietām nāk raudiens. Piemēram, pavisam nesen Liepājā bija izstāde “Ražots Liepājā” un izstādes laikā uz ekrāna gāja dažādi video par šiem ražotājiem. Rādīja mazos ražotājus, kas stāstīja par saviem produktiem un es skatos, klausos un jūtu – tā taču ir viņu sirdslieta!!! Viņi ir atraduši savu lietu! Viņiem to ir grūti “panest” (nu jūs taču zināt kā iet mazajiem mājražotājiem), bet viņi to dara. Stāvēju, skatījos, smaidīju un valdījos. Nu manī bija tāds sajūtu sprādziens. Zinu, daudzi pat nepiestāja, lai paklausītos ražotāju stāstus, bet nekas – tas viņu zaudējums. Bet nu tā… vispār… es taču varēju tur stāvēt un riktīgi nobimbāties – labā nozīmē. Drošvien mani nesaprastu 😀 Un tagad es sapratu! Bet ES tā jūtos labāk. Es jūtos labāk laižot šīs labās aizkustinājuma asaras ārā, laukā, dabā, pļaviņā, kosmosā. Sauc kā gribi. Un kas citiem par daļu un kas man par daļu gar citiem?! Gribu raudāt publiski un raudu, galvenais citiem nekrist ap kaklu 😀 Tā taču ir labā enerģija, ko laižu ārā – turklāt enerģija, kas ir materializējusies asaru veidā, reāli taustāma. Gan jau kaut kāds labs strāvojums no manis arī aiziet telpā. Tas tik jocīgi skan, bet es tam tiešām ticu.

Tev nav jāsaka skaļi, bet padomā pie sevis, nu vai arī skaļi komentāros – kas Tev ir raudāšana? Kad Tu raudi un kad turi sevi grožos? Un vai nav diezgan ierūsējis stereotips, ka asaras ir jāslēpj un vēl pie tam neatkarīgi no dzimuma? Man tas liekas tikpat dabiski, kā ieelpot, nomirkšķināt acis vai aiziet uz podiņu (nu labi, šito mēs nerādam 😀 ).

Lai mums saldas asariņas 😉