Jūlijs dažos vārdos.

Jūlijs jau no pašas pirmās dienas iesācies kaut kā dīvaini. Ļoti piesātināts ar emocijām – prieki, bēdas, sēras, bailes, pateicības. Atmiņas un domas par nākotni. Smiekli un asaras, bezmiegs un ārkārtīgi liels nogurums. Domas un pārdomas. Dzimšanas dienas un citi priecīgi notikumi mijās ar sērīgiem vakariem. Darbi un neizbēgamie pienākumi. Pēc ilgiem laikiem, pie šādas emocionālas slodzes, arī veģetatīvā distonija par sevi atgādina. Pēc ilgiem laikiem no Lexotanil kastītes tiek izņemta kāda rozā tabletīte. Nē, nekas nav slikti. Dzīve plūst un esmu pateicīga par cilvēkiem un notikumiem ap sevi, bet enerģētiski un emocionāli jaudīgs šis mēnesis. Bieži gribu savu slimīgo empātiju izgiezt kā ar nazi no sevis. Pārdzīvoju par lietām, kur patiesībā man ir 0 darīšanas, teikšanas un lemšanas. Tajā pat laikā spēcīgi apzinos, ka tepat blakus ir mani mīļie, kurus apčubināt, samīļot, ar kuriem parunāt un man nav jādomā par svešām lietām. Man ir tik ļoti, ļoti paveicies ar savu nu jau vīru (pirmo reizi to tā kaut kur pasaku), lai arī esam daudzās lietās nu pavisam atšķirīgi, viņš spēj mani pieņemt, spēj pieņemt manas sajūtas, nenoliedzot tās. Iespējams, ka saprast mani nevar, bet pieņemšana, tas ir daudz. Saprotu, ka nedrīkstu grimt savās drūmajās sajūtās un emocijās, ka nedrīkstu nevienu vilkt sev līdzi, bet tajā pat laikā – kādam taču tas ir jāizstāsta. Tēlot nav labi, nav labi turēt sevī. Tik ļoti, ļoti daudz visa kā bija jūlijā. Paldies, jūlij, tagad ļaušu tam visam salikties pa plauktiņiem.

Vakar, kā pie pēdējās jūlija dienas, biju galīgi izsmelta. Gāju gulēt ar domu, ka rīt ir augusts un tas iespējams nesīs mierīgākas dienas. Un arī bezmiegs šonakt nemocīja. Diezgan daudzsološi.

Un es atvainojos tiem, pret kuriem esmu bijusi nevērīga pēdējā laikā. Nekas personīgs.

Lai jauks visiem šis mēnesis! Mierīgs, mīļš un laimīgs 🙂