Es nedomāju, ka nākamais ieraksts taps tik ātri, bet nu tā niez nagi paklabināt pa klaviatūru 😀 Mani bloga atvēršanas svētki izvērtās necerēti labi. Kārtējo reizi apstiprinājās, ka neko nevajag gaidīt, ne uz ko nevajag cerēt un tu nekad nevilsies. Edgaram jau teicu, ka max ko savā prātā pieļāvu, bija kādi 20 apmeklētāji, bet jūs visi mani pārsteidzāt ar krietni lielāku apmeklētāju skaitu. Es nespēju savā galvā aptvert to, kāds prieks un gandarījums ir cilvēkiem, kuri uzprojektē ēku vai uzceļ to un tad tajā apgrozās tūkstošiem vai pat miljoniem cilvēku, ja es esmu milzīgā priekā no dažiem simtiem apmeklētāju un mana “ēka” pat īsti vēl nav uzcelta. Jūs esat vareni! Un lūk, te arī ir tas, kas iedvesmo – jūs! Katrs ar savu komentāru, ar savu apmeklējumu, ar savu īsziņu uz manu telefonu un, nenoliedzami – “like” poga šoreiz arī bija kā uzsitiens pa pleciņu 🙂 Paldies jums! Tad nu par to iedvesmošanu…

Arvien biežāk pieķeru sevi iedvesmojoties no tādām mazām lietiņām – kāds teikums, kāds komentārs, kāda situācija un manā galvā jau top domas un pārdomas par kādu tēmu. Dažreiz saņemu kādu tādu teikumu, kurš manī raisa garas pārdomas un tad iedomājos par to, ka tas cilvēks taču pat nenojauš, ka viņa tāds “starp citu” pateiktais teikums uz mani atstājis tādu iespaidu, ka es par to varētu sacerējumu sarakstīt. Tāpat redzu kādas situācijas, kas mani iedvesmo, varbūt ne vienmēr tieši uz rakstīšanu, bet būt labākai, darīt lietas labāk, biežāk. Piemēram, šodien, braucot no veikala, nobraucām garām Jūrmalas parkam, mazliet arī piestājām un, kamēr Edgars runāja pa telefonu, skatījos uz kādu dāmu ar meitenīti (2 – 3 gadi), dāma drošvien bija ome meitenītei vai varbūt auklīte. Šī dāma bija tik, tik smaidīga ar mazo peciņu pie rokas, ka es tik ļoti sailgojos pēc savas mammas un tā skata, kad mamma ar Leo un Patrīciju (mana brāļa meitiņu) kaut ko kopā dara. Un te nu atkal bija tā iedvesmošanās būt labākai un darīt biežāk – apciemot, no vairāku sekunžu smaida no man sveša garāmejoša cilvēka. Viņa mani iedvesmoja OBLIGĀTI Lieldienās būt pie mammas.

Aizplūdu kaut kur tā prom… Bet tā mana doma bija tāda, ka mēs taču viens otru iedvesmojam, es jūs un jūs mani. Tas viss ir forši, bet par ko es šajā visā mazliet pārdzīvoju, ka bieži nepasaku PALDIES saviem iedvesmotājiem. Es zinu, viņi pat nenojauš savu darbību vai sacītā sekas manā galvā (kaut kā briesmīgi skan 😀 ), bet taču ir pelnījuši paldies, jo paldies ir viens spēcīgs iedvesmas avots. Vai ne?! Kad mums pasaka paldies, mūsu jauda pieaug dubultā. Tā taču ir! Nu man ir 🙂 Smaids un paldies ir bez maksas un bez limita – izmantosim tos! DAUDZ! Saku jums paldies un smaidu 🙂