Laime ir te iekšā!

Man kādreiz patika pucēties, krāsoties un, kā saka, “stellēties”. Cik vien sevi atceros, man nekad nav trūkuši pielūdzēji. Uzskatu sevi par dzīves lutinātu. Un es nelielos, man tiešām liekās, ka esmu dzīves lutināta. Man ir nu ļoti, ļoti forši un mīloši vecāki, kuri tikko ir nosvinējuši 34. kāzu gadadienu. Man ir brālis, kurš bērnībā likās lielākais murgs, jo mēs daudz kāvāmies, viņš mani kaitināja, sita, mocīja un es viņam skrēju pakaļ ar nazi, jo gribēju nogalināt 😀 😀 😀 Tagad tas liekas traki smieklīgi, bet toreiz gan tā nebija. Bet, kad bija kādi sūdi kopā jāvāra, tad mēs bijām labākie komandas biedri. Mums ir savi stulbie joki, kurus tikai mēs saprotam. Viņš ir labākais! Un man visuzticamākais. Neesmu dzīvojusi badā, lai arī bieži pat nenojautu, ka mamma ir pagatavojusi vakariņas no gandrīz nekā, no pēdējā, kas ir bijis. Jocīgi, bet daudzas no tām, varētu teikt – trūcīgajām ēdienreizēm, šobrīd ir vieni no maniem mīļākajiem ēdieniem no bērnības. Vecāki par mani vienmēr ir interesējušies, bet nekad nav ar varu lauzušies manā dzīvē. Par veselību arī būtu neērti sūdzēties, vairāk vai mazāk viss ir kārtībā. Uzskatu sevi par ļoti elastīgu cilvēku, kurš, ja grib, tad ar visiem var labi sadzīvot. Arī lietas, kurām pieķeros un, ja slinkums tās nenogalina, tad man izdodās. Man tiešām liekās, ka varu darīt VISU, man tiešām padodās, ar nosacījumu, ja gribu to darīt. Kaut gan, arī, ja negribu, man sanāk, tikai process nesagādā prieku.

Tā es varētu saukt un saukt lietas, kāpēc uzskatu sevi par dzīves lutinātu, bet ne to es gribu teikt. To, ka dzīve mani nesusi uz rokām, esmu sapratusi tikai pēdējo 5 gadu laikā. Pirms tam man vienmēr likās, ka kaut kas pietrūkst, pēc kaut kā ir jādzenās. Pēc ideālā svara (pašas izdomāta), pēc izglītības (jo tā ir pieņemts), pēc pieklājīga/prestiža darba (jo, kas es kāda lūzere?!), pēc sapņu prinča (jo kaut kur un kaut kad taču tādam jābūt) un tā tālāk.

Tas viss sākās pirms apmēram 6 ½ gadiem. Kļuvu brīva no attiecībām, kurās mani ļoti ierobežoja, kritizēja, terorizēja un visādi citādi lika justies kā nekam. Beidzot varēju darīt ko sirds kāro, būt es pati. Man bija standarta pamatdarbs un vēl pēc darba piehaltūrēju. Dienā strādāju apmēram 14 – 15h. Gulēt gāju naktī ap 3jiem un, ejot gulēt taisīju termokrūzē kafiju, lai 7:00 varētu jau iedzert kafiju… pirms atverās acis. Naudiņa nāca, varēju gan paballēties, gan bez kreņķa pusdienlaika pārtraukumā aizbraukt kādas kurpītes nopirkt, kādu apģērba gabaliņu. Bet sapratu, ka tā nauda mani nedara laimīgu. Jā, varu sev atļauties kaut ko vairāk, bet tā visa sevis nodzīšana… Likās, ka tērēju savu laiku, savu dzīvi naudai, bet laimīga sajūtos tikai īsu brīdi, kad tikko iegādāts kāds nieciņš. Morāli jutos izsmelta. Palika pamatdarbs. Absolūti nepateicīgs un nežēlīgs. Kādu laiku nevarēju saņemties, lai no tā aizietu. Man bija foršs kolektīvs un bija žēl šķirties, bet es to izdarīju. Tad nāca kaut kādi neilgi juku laiki 😀 Vispār nesapratu ko dzīve man mēģina tajā brīdī pateikt, bet ar laiku visas atbildes atnāca.

Manā dzīvē ienāca Edgars. Pilnīgs easy čalis. Ļauj man darīt visu, ko gribu, saka man labas lietas, pavisam drīz mums abiem sapass skats uz dzīvi – vajag un gribam dēlu. Dzīve mani lutina un mums ir dēls. Jau sen nepucējos, jau sen tikai pa retam uzkrāsojos, jau sen netieku vaļā no liekajiem kilogramiem, jau sen “stellējos” tikai pa mājām savam Kukainim. Jau sen ne pēc kā nedzenos! Un esmu laimīga. Nepucējos, jo ārišķības man ir palikušas nu ļoti nesvarīgas, man ir svarīgi justies ērti. Ja kādam nepatīk mans paskats, var uz mani neskatīties. Tā nav mana problēma, tā ir tā “kāda” problēma. Nekrāsojos, jo laikam arī organisms uzskata, ka man to nevajag, manas acis ir kļuvušas jūtīgas uz kosmētiku. Lai nebūtu jāstaigā dusmīgu pieri, jo grauž acis, labāk nekrāsojos un smaidu. Liekie kilogrami?! Tie ir tik maznozīmīgi, ja iekšā ir miers. Un “stellēties” savam vīrietim ir simt un tūkstoškārt patīkamāk, kā “stellēties” svešiem, jo drosmi uzrunāt tāpat parasti saņēmās tikai tie, kuri nav manā gaumē 😀

Esmu izlasījusi daudzas grāmatas, esmu pavadījusi daudzas naktis bezmiegā, esmu nostaigājusi daudzus kilometrus ar savām domām. Esmu satikusi daudzus cilvēkus, uzklausījusi daudzus viedokļus, vērojusi, mācījusies… Un droši varu teikt, ka tik lielā mierā ar sevi neesmu bijusi vēl nekad savā dzīvē. Protams, kaut kādi zemes kreņķi tāpat mani skar, bet varu teikt, ka esmu uz pareizā ceļa uz… es nezinu – pilnību?! Sevis izzināšanas un saprašanas pilnību?! Mans bērns, mana ģimene, mans Kukainis, dzīvnieki, vide… ES pati SEV. Esmu ļoti apdāvināta, lutināta un pateicīga.

Novērtējiet ko dzīve jums sniedz ŠEIT un TAGAD! Man tam vajadzēja apmēram 30 gadus 🙂