Lūdzu, uzgaidiet!

Nav jau tur ko baigi attaisnoties, bet nu jā, esmu bijusi par slinku, par neapņēmīgu, par ne ne un ne, tāpēc gadu tāds klusums šajā zonā. Bet beidzot uznāca atkal sajūta, ka vajag kādu pārdomiņu palaist tautiņās. Varbūt kādam līdzīgas sajūtas dzīvē un manās sajūtās saskatīs arī savas. Tad nu tā… Lai iet atkal par laiku, par dzīves ritējumu par “gaidi”, “pagaidi” un “uzgaidi”.

Domāju, ka katrs, kuram dzīvē ir ienācis bērns, ir sākuši izjust cik patiesībā strauji viss rit uz priekšu. Kā dienas nomaina viena otru, kā bērni izaug no drēbēm, kā kūkā svecītes kļūst vairāk, kā jūtam, ka bieži iekšējie resursi vairs nav tik daudz kā agrāk un ballītes ar draugiem nomainam uz ģimenisku filmas vai multenes vakaru. Vienvārdsakot – sākam reāli izjust laika vērtību.

Mūsmājās šobrīd ir aktīvais kāzu foto apstrādes laiks. Arī te izjūtam laika straujo ritējumu, bet ne par to stāsts. Tātad darbi pilnas rokas, bet diennaktī stundas ir tik, cik ir, tad nu nenoliedzami mēdz izšauties pa kādai stresainai un dusmīgai dzirkstelei vienam uz otru. Biežākais laikam, ko viens otram pasakam ir PAGAIDI. Nu tā viens PAGAIDI, otrs PAGAIDI, trešais un sāc jau uzvilkties. Faking fak! Kas man jāgaida?! Kāpēc man jāgaida?! Dienā, kad sāku par šīm gaidīšanām aizdomāties, pieeju pie bankomāta un šis laiž kaut kādu reklāmu un tur atkal vārds “UZGAIDIET”. Jūs ko, nopietni?! Man vēl tā kaste liks gaidīt?! Hormoni un nervi dod pa jūtām un tad nu tā… Esat iedomājušies cik daudz no savas dzīves mēs kaut ko gaidam un uzgaidam?! Un vai nav tā, ka patiesībā tā ir baigā atbildība par cita laiku, kad pasakam lai kāds uz mums gaida, jo reāli taču tiek šķiests mūsu dzīves laiks. Protams, mūsu izvēle ir gaidīt vai nē, bet nu tā dikti neiedziļinoties un neieslīgstot pārlieku lielā filozofijā, lielu daļu savas dzīves mēs taču uz kaut ko uzgaidam.

Vakar vakarā braucām mājās no vakariņām Bernātu Dzintariņā, pulkstens bija 19:00, kad pa radio PIECI.LV ziņoja par sastrēgumiem Rīgā un cik ilgs laiks jāpavada tajos. Sāku Edgaram stāstīt par šo PAGAIDI tēmu un to cik labi, ka dzīvojam tur, kur dzīvojam. Kamēr Rīgā cilvēki 19:00 sēž sastrēgumos lai tiktu uz mājām, triec savas dzīves minūtes tajos, mēs esam paspējuši jau pabūt pie friziera un vakariņās ārpus pilsētas. Sākām rēķināt cik tad no dzīves sanāk nosēdēt sastrēgumos un sarēķinājām, ka tādu normālu vienu atvaļinājumu gadā cilvēki nosēž GAIDOT. Nē, nu nav jau viss tik melns. Protams, kaut kad gaidam mēs un kaut kad gaida uz mums, bet nu tā vispārīgi, ja paskatās, tomēr daudz laika no mūsu dzīves tiek pavadīts gaidīšanas režīmā. Pēc šīm pārdomām par savām uzgaidīšanas minūtēm, sāku domāt ar ko noderīgu šo gaidīšanu nomainīt. Vēl neesmu izdomājusi, bet esmu piefiksējusi, ka pēdējā laikā vienkārši ļaujos aizvērt acis un apzināti elpot. Līdzīgi meditācijai. Pirmkārt, tas palīdz neuzvilkties un otrkārt, tas ir veselīgi – pabūt ar sevi, ar savu ķermeni un elpu. Hmmm… Varbūt ar to arī pietiek 🙂