Mākslīgs

Kad man bija apmēram 19 – 20 gadi, man sagribējās nopirkt krāsainās kontaktlēcas un tajā laikā man tas tik ļoti iepatikās, ka kādu brīdi tiešām tās lietoju. Kādā reizē gāju pa Liepājas centru un viens jauns vīrietis ļoti pārsteigts pienāca man klāt un teica, cik man skaistas acis. Sajutos kā mele, jo tā sintētiskā koši zili zaļā krāsa taču nebija mana. Godīgi čalim teicu, ka tās taču tikai lēcas, ka man pašai nav tik koša acu krāsa. Nosmaidījāmies un viņš teica: “Nu vismaz smaids taču ir īsts?!”.

Šo gadījumu atcerējos, kad šovasar kādā saulainā dienā braucu mājās no veikala un uz ielas ieraudzīju jaunu dāmu, kura bija ģērbusies miesaskrāsas (kā tagad saka – nude) kleitā. Slaida, gara auguma. Kleita kā radīta viņas augumam, ādas krāsai, visam. Un, jā, mana vājība – formīgs dupsis. Nevarēju acis atraut! Tas DUPSIS!!! Priecājos, ka iedegās sarkanais un varēju blisināties, bet tad radās šaubas – īsts vispār?! Augums tik slaids, ka tik formīgs dupsis varētu būt ļoti, ļoti ekskluzīvs. Nu labi, braucam tālāk! Bet doma man tā arī nezuda. Un tālāk vairs neiet runa par konkrēto dupsi, bet par mākslīgo skaistumu vispār.

Mode ar visu mākslīgo zeļ un plaukst, ka gribot negribot Tu šaubies pat, ja viss ir īsts. Mākslīgas krūtis, mākslīgas lūpas, zobi, skropstas, nagi, vaigu kauli, dibeni utt. Es nezinu, varbūt drīz smadzenes arī varēs uzķūnēt uz kaut ko gudrāku, mīļāku un ne tik apsēstu ar visu mākslīgo. Ai, apnika būt unikālam ar visu ko mans prāts spēj, iekrāmēšu galvā kādu shēmu ar mākslīgo intelektu un dzīvošu laimīgs.

Nesen ar draudzeni runājām un viņa man saka: “Zini?! Man nemaz nepatīk tās ideālās modeles.” Un, jā, es atbildu ar to pašu. Man arī ne. Esmu sajūsmā par dabīgiem dupšeļiem un man galīgi netraucē, bet patīk, ja redzu, ka ir tuč tuč manāms celulīts. Man patīk īstas krūtis. Man patīk īsti nagi, kas neizskatās pēc gēla klučiem. Pati esmu krāsotā blondīne, bet vispār man ļoti patīk, ja jaunas sievietes saglabā savu dabisko matu krāsu. Un, ko es jau dažus gadus nespēju saprast, piepumpētās lūpas. AAAAA! Jākliedz! Nu kāda velna pēc jūs to darāt?! Es atbalstu visas plastiskās operācijas, kuras tiek veiktas, ja ar cilvēka ķermeni ir atgadījusies nelaime vai ir kas iedzimts vai kāds cits iemesls, kur nepieciešams kosmētiski pielabot, nu kā tapetes istabai pārlīmēt, bet ne pārbūvēt istabu.

Es pati tīņu gados ātri sāku krāsoties un matus krāsot, vienvārdsakot – pārtaisīties, bet šovasar pamanīju, ka jaunajām tīņu dāmām modē ir dabiskais skaistums. Meitenes nekrāsotas, mati gari un dabīgā krāsā. Tik meitenīgas, tik skaistas un starojošas un kas galvenais – dabiskas. Kā gribētos lai tas saglabājas un mākslīgais skaistums tomēr iet mazumā.