Mammu štelles.

Jau nedaudz vairāk kā 3 gadus esmu mamma. Nē, patiesībā jau 4 gadus, jo par mammu kļūst tajā brīdī, kad mazulis jau ir puncī. Es zinu, ka daudzas mammas dzīvo ar ļoti lielu mieru grūtniecības laikā, bet es nebiju no tām. Nu sākumā biju. Jā, prātā turēju, ka līdz 12. nedēļai nav ko reklamēties, jo līdz tam pieņemts uzskatīt, ka visādi var gadīties. Bet tad apmēram ap 14. – 15. grūtniecības nedēļu nonācu slimnīcā ar paaugstinātu dzemdes tonusu, kas nezin, tas nozīmē, ka dzemde ir ļoti saspringta un tas var veicināt spontāno abortu, priekšlaicīgas dzemdības. No tā brīža sākās manas dzīves bailīgie gadi. Kamēr nebiju mamma, nesapratu tās vājprāta bailes par dažādiem sīkumiem. Lai arī mans slimnīcas stāsts beidzās ļoti labi, kļuvu ļoti uzmanīga un bailīga, ka tik nenodaru mazulim pāri. Esmu no tām, kas visu var. Nu ziniet tās dāmas, kurām nekad nevajag palīdzību – tas ir par mani. Tagad bija jāmācās kļūt vājai un palūgt palīdzību, ja kaut kas bija par smagu vai par grūtu.

Turpmāk viss bija labi. Leo nāca pasaulē, bijām un esam ļoti laimīgi, bet tās bailes… Dažreiz liekās, ka tas viss ir tik paranoiski un no visa gribās savu bērnu pasargāt. Ka nesasitās, ka kāds nenodara pāri, ka nesaslimst, ka es pati nenodaru pāri gan emocionāli, gan arī fiziski. Pēdējā laikā tik daudz jādzird par vardarbību ģimenē un nē, mani nesatrauc fiziskā, jo pāri savam bērnam nedarām, bet kā ir ar emocionālo?! Tagad tik populāra tēma, ka mani dzen izmisumā, kurā brīdī es skaitīšos emocionālā varmāka?! Vai tā būs emocionāla vardarbība, ja bērnu sarāšu par nedarbiem un aizsūtīšu uz citu istabu apdomāt izdarīto?! Vai, ja nebūs visatļautība un man nāksies pacelt balsi?! Un vai ir arī emocionālā vardarbība no bērna puses?! Jo dažreiz man liekas, ka “sviestā” saiešu es, ne bērns. Ka speciālista palīdzība būs vajadzīga man par nodarīto emocionālo vardarbību no bērna puses. Hmmm…

Un tad turpinot par bailēm. Vismilzīgākā mīlestība, vislielākā atbildības sajūta, visvājprātīgākās bailes un vēl daudz tādi vis vis vis, kas rodās tikai ar bērna ienākšanu dzīvē. Gribās lai tavam mazajam lolojumam visa pasaule būtu pie kājām, lai viņš nekad nejustu sāpes – ne fiziskas, ne garīgas, lai viņa dzīves ceļš vienmēr bez grambām, lai basām kājām pa pasauli var skriet un nekad nesavainoties, lai nekad nebūtu puni pierē un zilumi uz kājām. Lai vienmēr satiek tikai labus un gādīgus cilvēkus un pats par tādu izaug. Nu lai ir kā multenē “Troļļi”, tikai bez sliktajiem Bergeniem – viss košs, mīksts, pūkains, vienīgais uzdevus ir priecāties par dzīvi un apskauties. Idilliski, vai ne?! 😀 Tā taču noteikti gribās lielākajai daļai no mammām, bet patiesība ir savādāka.

Patiesībā taču ir jāļauj dabūt punus, apdedzināt pirkstiņus, nobrāzt celīšus un paraudāt, kad sirsniņa sāp par nedabūto rotaļlietu. Jāļauj apsisties, jo tikai tā nāk dzīves pieredze, jo tikai tā mēs veidojamies. Ja man kāds pajautātu vai es gribētu, ka kāda traumiņa, kāda sirdssāpe man tiktu no dzīves izdzēsta, es viennozīmīgi atbildētu, ka visu savu pieredzes bagāžu gribu paturēt – VISU. Katru sīkāko lietiņu – pozitīvo un negatīvo. Jo tikai tā es esmu tikusi līdz tam, kāda esmu. Tāpat ar mūsu bērniem! Lai kā gribētos vienmēr spilventiņu apakšā palikt, tas nav vajadzīgs, jo vienmēr mēs nevarēsim būt līdzās ar savu spilventiņu, tāpēc bērnam jāmācās noturēties pašam uz savām kājām. Un tas ir sasodīti grūti, līdz sirds dziļumiem sāpīgi, bet tāds ir mūsu uzdevums, sagatavot bērnus patstāvīgai dzīvei.

Vienmēr esmu slavējusi savu mammu, ka viņa ir spējusi neiejaukties manos “punos”. Jā, diemžēl, daudzreiz esmu bijusi arī ļoti bezatbildīga un vecāki ir strebuši manas savārītās putras, bet es vienmēr par to esmu bijusi pateicīga, jo zinu, ka mani nekad neatstās nelaimē un arī tagad, audzinot savu dēlu, dzīvoju ar domu, ka es esmu viņa lielākais atbalsts, ka viņam nav jābaidās pie manis nākt un lūgt palīdzību un kas man vēl ir jāiemācās no maniem vecākiem – nekad neteikt “pats vainīgs”. Mani vecāki man nekad nav likuši justies vainīgai par manām kļūdām, kaut savā galvā drošvien kārtīgi sadeva man pa pakaļu 😀