Mēs visi esam skaisti.

Kā raksta grāmatās, tad dzīve uz Zemes dvēselei ir grūtā skola, kur īsā laikā daudz var apgūt. Uz zemes ir daudz emocijas, jūtas, sajūtas, izaicinājumi, kārdinājumi. Viss ir piesātināts, košs. Te ir krāsas, formas, struktūras, agregātstāvokļi utt. Dažādi izskati un dažādas radības.

Pirms dažām dienām Facebookā ieraudzīju kādu video, kur manu uzmanību piesaistīja dāma ar kupliem, čirkainiem, rudiem matiem un daudz vasarraibumiem. Sāku to skatīties, jo man ļoti patīk rudas dāmas, nu labi, vīrieši arī 😀 Izrādās, reklāmā runa iet par to kā viņa kādreiz jutusies ar savu ārējo izskatu. Uzmanība nav trūkusi un ne labā nozīmē. Bet es skatos un nespēju acis atraut, jo mani viņa vienkārši fascinē, man patīk viss tas, kas viņai ir ilgi licis justies slikti. Es vienkārši kūstu… Un nesaprotu kā?! Kā kāds viņu ir varējis apcelt vai apsaukāt, jo viņa ir tik skaista, seksīga, mežonīga, nu BOMBA – manās acīs 🙂

Cik cilvēki, tik viedokļi – kas vienam ideāls, tas otram galīgi garām. Jā, es pati arī vēl tikai mācos pieņemt visus cilvēkus. Tīri vizuāli pieņemt. Pieņemt tā, ka savākt sevi, kad gribās nokomentēt vai domās kritizēt kāda izskatu – kāds tam deguns, kādas uzacis, pēdas lielums vai auss ļipiņa. Ja man būtu jāuzzīmē cilvēka ideāls, tas taču būtu MANS ideāls, nevis Tavs un viss kārtībā – katram savs. Un kāpēc vispār izskats ir svarīgs?! Tas ir tikai pirmais iespaids, tās ir tās emocijas un sajūtas, kas mums jāmācās te uz planētas Zeme. Pēc manas pieredzes, tieši neglītākās zemenes ir tās saldākās. Un vispār, kas ir neglīts?! Tas atkal mans izdomājums. Kāpēc neglīts?! Tāpēc, ka daba nav ievērojusi kaut kādas ģeometriskas proporcijas?! Kā tiek izdomāti tie ideāli?! Tos taču izdomā cilvēki, cilvēki ar savu subjektīvo viedokli. Kāpēc cilvēkiem patīk piesieties vizuālajam izskatam?! Tādas ir mūsu smadzenes, tāpēc jāliek lietā sajūtas. Kā mēs sajūtam… Emocijas un jūtas noteikti ir viena no apjomīgākajām mācībstundām dvēseles dzīvē. Prātā ienāca filma par Dorianu Greju (http://www.imdb.com/title/tt1235124/).

Iedomājies – ja mēs spētu uz cilvēkiem paskatīties kā ar mīloša vecāka acīm… Nu, piemēram, ieraugam kādu un prāts saka: “Ak tu mūžs, tas/tā nu gan ir neglīts/-a!”. Tajā momentā ieliekam sevi tā cilvēka mammas vai tēta lomā. Cik bieži esat dzirdējuši, ka vecāki par saviem bērniem saka, ka mans bērns ir neglīts? Ja ar cilvēka psihi viss ir kārtībā, neviens savu bērnu nesauks un neuzskatīs par neglītu. Un tā ik reiz, kad domājam par kādu, ka šis nu gan ir dabas apdalīts – kādam viņš vai viņa ir visskaistākais, gaidītākais mīlētākais bērns, visideālākais dzīvesbiedrs, visskaistākā mamma vai pievilcīgākais tētis.