Mīļā Dienasgrāmata… :)

Esmu optimists, arī tad, kad viss nav labi, es vienmēr ticu, ka pēc tumsas nāk gaisma. Ticu brīnumiem, stāstiem ar labām beigām, ka ir godīgi cilvēki, īstai mīlestībai un skaistām vecumdienām. Protams, tas nav viss, kam ticu, bet kopumā – ticu labajam.

Šo šeit rakstu vairāk priekš sevis, bet, ja kādam tas liks nejusties vienam šī brīža apstākļos, tas arī būs forši. Man liekas, ka esmu stiprs cilvēks. Es nestaigāju pa dzīvi raudādama un žēlodamās un tikai pavisam nedaudzi cilvēki apmēram zin kā man ir gājis pēdējos pāris gadus un pat mazliet vairāk. Šobrīd atkal ir smagi. Atkal jūtu kā sūdi smeļās tur, kur tiem nevajadzētu būt. Jau vairākas dienas cenšos nospiest vēlmi raudāt, bet vienalga attopos atkal birdinot pa kādai asarai. Man aug mani dēli un šobrīd jūtos vainīga, ka viņiem jādzīvo tādos apstākļos. Viņi ir siltumā, paēduši, mīlēti un aprūpēti. Var jau teikt, ka viņiem ir viss, ko vajag, bet nē. Šobrīd viņi ir vecumā, kad veidojas viņu dzīves pamats, viņu pieredzes bāze, bērnības atmiņas, tiek pārbaudītas un izzinātas dažādas lietas, tiek “barota” viņu interese par dzīvi. Atpakaļceļa nebūs. Tas, kas tagad notiek, mūžīgi mūžos būs viņu pamats, bāze, atmiņas, pieredze utt. Nebūs tā, ka pēc gada, diviem vai pieciem varēsim to labot. Sāp sirds, ka zaudēju laiku, kad varu viņiem sniegt to, ko pieklājīga bērnība prasa vai kas pieklājīgā bērnībā piedienas.

Būs kārtējie valsts svētki, kuros nevarēšu bērniem parādīt mūsu valsts varenību un saliedētību, cilvēku prieku un lepnumu par zemi, kurā dzīvojam. Ak, un nevajag, ka viss patriotisms ir mūsu mājās. Patriotisms ir tik baudāms, kad varam to baudīt visi kopā – Lāčplēša dienā un 18.novembrī un, protams, citos svētkos. Šogad atkal nebūs tas skaistums, ko bērni varētu piedzīvot šajās dienās. Lāpu gājiens Liepājā. Tas ir kas tāds… mmm… tik vienojošs un tās skudriņas… Nebūs. Un nezinu kad būs. Tuvojas Ziemassvētki un nebūs atkal kopīgās piparkūku cepšanas, nebūs pasēdēšana ar tuviniekiem, nebūs maniem bērniem visa tā foršā Ziemassvētku dāvanu izpakošana, kad var “mērīties” ko nu kuram vecītis atnesis. Nebūs. Šogad atkal paliksim mājās tikai mēs četri. Lenijs ir dzimis 7.janvārī un skaidrs, ka atkal dzimšanas diena būs tikai mums četratā.

Protams, visu pirms man ir žēl visi manējie, bet šodien un jau pāris dienas nāk ziņas no Leo treneriem. Visi sašļukuši. Treniņi nebūs. Visur tiek runāts par treniņu plāniem mājās par Zoom treniņiem un tamlīdzīgi. Un tad es salūzu… Nu nevar taču tā!!! Un kā ir ar tiem, kas šo visu ir panākuši?! Vai viņiem viss liekas ok?! Viņi ir apmierināti un bērni laimīgi?! Mani patiešām interesē kā viņi par šo visu jūtās. Mani interesē, jo gribu saprast, izprast un nedusmoties. Gribu nejust aizvainojumu, jo šobrīd to tiešām ļoti personiski izjūtu. Es jūtu kā laiks un iespējas slīd ārā no rokām. Un ne jau tikai man, arī viņiem.

Jo vairāk rakstu jo vairāk gribas uzrakstīt, bet pietiks. Šobrīd pietiks. Iešu izlikties, ka viss ir labi. Iešu bērniem radīt atmiņas, kurās taustāmi cilvēki esam tikai mēs četri, bet pārējie dzīvo videozvanos, raidījumos, filmās un citos plakanos paveidos. Uhh… paldies 🙂 Man palika vieglāk 😀 Uz veselību visiem!