Pie manis ik pa laiciņam nonāk sunīši, kuri palikuši bez saimnieka. Dēļ saimnieka nevēlēšanās, nevarēšanas vai kāda cita iemesla dēļ, bet dzīvnieciņš palicis viens un pats par sevi.

Vakar dienas pirmajā pusē saņēmu zvanu par kādu suņu kungu. Kungs, jo par puiku vairs 13 gados nenosauksi. Saimniece dažos vārdos pastāstīja situāciju un vienojāmies, ka sazināsimies ko ar kundziņu darīt tālāk. Vakarpusē saņēmu atkal zvanu, ka saimniecei pasliktinās veselība no stresa un nolēmām nevilkt garumā visu darīšanu. Jau pavisam drīz viņa raudādama nodeva Dingo pavadiņu manās rokās.

Pavisam īsā laikā saņēmu no vairākiem cilvēkiem jautājumu – kāpēc viņa pati neparūpējās līdz galam par Dingo?! 13 gadi taču. ES NEZINU! Es vienkārši vakar vakarā par šo visu tā aizdomājos. Par Dingo un citiem suņām. Nu ko man tas dos vai mainīs, ja saimniece detalizēti un godīgi izstāstīs kāpēc ir gatava šķirties no sava 13 gadus vecā bērna (jā, viņa pati teica, ka Dingo viņai ar vīru bija kā bērns)?! Pati teica, ka finanses un apstākļi kā tādi pēc vīra nāves vairs neļauj par suni parūpēties. Es nezinu, var jau būt, ka tieši tā arī ir. Bet varbūt ir cits iemesls…  Varbūt bail redzēt arī Dingo aiziešanu uz citiem medību laukiem, varbūt Dingo viņai visu laiku atgādina par vīru, varbūt ir vispār kas tāds, ko es pat iedomāties nevaru… Es nezinu. Bet zinu, ka tas taču neko nemaina. Lai kāds būtu patiesais iemesls. Un tā par daudziem suņiem. Saimnieki saka vienu iemeslu, bet varbūt patiesībā baidās skaļi pateikt kā tad ir pa īstam. Nē, es tikai tā – domāju. Es nesaku, ka mānās. Varbūt arī nepareizi, bet nosodīt tos cilvēkus negribu. Esmu pateicīga, ka viņi meklē izeju no situācijas, cilvēcīgu izeju, nevis cietsirdīgu. Jo ir taču arī vienkāršāki risinājumi… un daudzi tādus arī izvēlās.