Pārbaudījums vai tomēr mācībstunda?!

Nevarētu teikt, ka bieži, bet tomēr ik pa laikam saskaros ar jautājumu – par ko man tas, kāpēc tas notiek tieši ar mani, es nesaprotu par ko man tādi pārbaudījumi, kāpēc ar to cilvēku tā un par ko viņam tas un tamlīdzīgi. Pēc pēdējā dzirdētā līdzīgā jautājuma, domāju, ka jāuzraksta savas domas par šīm lietām.

Tātad kā es šīs lietas uztveru… Katra situācija, katrs satiktais cilvēks, piedzīvotais notikums mums nav PAR KAUT KO. Neviens mūs nepārbauda. Dzīve NAV eksāmens, kur pārbauda mūsu spēkus vai zināšanas. Šīs lietas dara cilvēki. Dzīve mums dod mācībstundas. Kad liekās, ka maļamies uz vietas, nekas nenotiek, nekāda progresa un pat uz atpakaļu neiet, tas nozīmē, ka vēl neesam kaut ko līdz galam sapratuši, neesam izpildījuši mums uzdoto, bet neviens mūs nepārbauda, mūs tikai māca. Jo ātrāk par to aizdomājas un ātrāk sāk analizēt, jo ātrāk arī nonākam pie atbildēm. Ar jautājumiem – ko es tik sliktu esmu izdarījis, ka mani atlaiž no visiem darbiem, ka tuvinieks gāja bojā nelaimē, ka nozaga mašīnu, ka bērniņš piedzima ar ko neārstējamu utt.?! Ātrāk uz priekšu nevar tikt, kamēr nebūsi situāciju pieņēmis, sācis ar to tikt galā un NESŪDZĒTIES. Varbūt tevi māca tieši iemācīties negausties par likstām, bet ieraudzīt arī ko labu, beigsi gausties un dzīve tev vairs nepiespēlēs tāda veida mācībstundas. Beigsi čīkstēt par mazo algu, bet darīsi lietas, lai alga būtu lielāka un alga tev atnāks. Es katrai šai lietai vienmēr spēju atrast vairākus variantus, ko man grib iemācīt. Kad tieku pie pareizās atbildes, mana mācībstunda par šo tēmu ir beigusies.

Un cilvēki mūsu dzīvēs… Tieši tas pats. Katrs mums tiek dots uz noteiktu laiku. Kaut kādā vecumā satiekam un kaut kādā vecumā šķiramies. Kad savstarpējā misija ir izpildīta, ejam katrs savu ceļu. Manā dzīvē ir bijuši cilvēki, kas mani ir saveduši ar tik, nu tik foršiem cilvēkiem kopā. Es varbūt neesmu sajūsmā par attiecībām, kas man šos cilvēkus sniegušas, bet sekas ir fantastiskas. Šis savedējs no dzīves pazūd, bet caur viņu esmu tikusi pie labiem paziņām un draugiem uz mūžu. Un varbūt tāpēc manā dzīvē šim cilvēkam bija jāienāk?! Tāpat ar otrām pusēm (man īsti labi nepatīk šis apzīmējums, bet tas laikam ir saprotamākais). Saejam kopā. Draudzējamies, padzīvojam kopā un šķiramies. Par visām attiecībām ar vīriešu kārtas pārstāvjiem varu teikt, ka zinu kāpēc bija tā un ne savādāk, man ir savi skaidrojumi. Un katram varu teikt PALDIES, jo lai kā kaut kas būtu bijis, jūs, kungi, esat mani radījuši tādu, kāda esmu, ar katru no jums, kurš ienācāt manā dzīvē, es kļuvu labāka. Un, Kukaini, Tu man vispār esi super duper mīļumiņš. Tu ļauj man būt MAN.

Turpinot par tām otrajām pusītēm. Nesaprotu cilvēku ņemšanos un pēršanos ar šķiršanās jautājumiem. Kāpēc kašķēties, kāpēc dāmām uzvesties kā fūrijām un kungiem kā krāniem (atvainojiet, cits vārds galvā nenāca), ja var pateikties par kopā pavadīto laiku un iet katrs savu ceļu?! Bet, nē, jāizspiež tūkstoši, jāsāpina bērni un apkārtējo acīs vēl jāiztaisās par nabadziņiem. Un, manuprāt, šīs ir tās lietas, kas cilvēkiem liek tai putras katlā vārīties un uz priekšu netikt. Jo tikko tu lietas palaid, tev vietā nāk jaunas lietas.

P.S. Tās ir tikai manas subjektīvās domas un mana pieredze.

 

Patīkamu mācīšanos, mīļie!