Stāsts par samtenēm

Stāsts par ziediem. Par samtenēm. Par brīnumiem. Par tiem, kuri tic brīnumiem.

Kopš esmu ar Edgaru, esmu no viņa daudz dzirdējusi par viņa opapu. Mēs dzīvojam mājā, kura mantota no opapa. Vienmēr pieminam opapu ar labu un pasakāmies par sargāšanu un pajumti. Pasakos, ka opaps uzaudzināja Edgaru. Kopā ar Edgaru esam risinājuši dažādus pagātnes jautājumus, kuriem apakšā vai, pareizāk sakot, pamatā bijis opaps un pateicība viņam.

Tātad par samtenēm.

Pavisam nesen sava mīļākā seriāla kārtējā epizodē kādas sievietes bērns bija slimnīcā un palātā pie gultas bija izveidots altārītis ar aizgājušo tuvinieku bildēm un izrotāts ar samtenēm. Daktere piegāja pie altāra un jautāja, kas ir bildēs redzamie cilvēki. Sieviete pastāstīja par aizgājējiem un kā tie sargā viņas ģimeni un sniedza dakterei samtenes un teica, ka tās palīdz būt tuvāk aizgājušo tuvinieku gariem, palīdz ar tiem kontaktēties, nu tā teikt – būt uz viena viļņa. Samtenes nekad nav bijušas manu favorītziedu topā, bet nezinu kāpēc šopavasar tās mani uzrunāja un es tās iestādīju pie mājas. Pie sevis smaidījos – opaps. Viņš noteikti ir mums līdzās. Dažas dienas vēlāk saņēmām gaidītu un mums svarīgu vēstuli. Ziniet kas bija uz pastmarkām?! Samtenes. Es zinu, zemes cilvēkiem tas neko nenozīmētu, bet man tas ir WOW. Tajā vakarā noplūcu samteni un ienesu istabā.

Opap, paldies.

Un, jā, no dēla šogad Māmiņdienā arī saņēmu samtenes stādiņu.
Samtenes, šķiet, kļuvušas par vieniem no mīļākajiem ziediem un tagad tām vienmēr būs vieta mūsu sētā. Jo… Brīnumi notiek ar tiem, kuri tiem tic.