Tāds kā ievads

Sēžu pie sava galda un dzeru kafiju. Bērnam ir iedota brīvdiena no dārziņa, viņš skatās multenes. Edgars savā darbistabā strādā. Un tieši šajā brīdī man radās sajūta, ka esmu gatava iesākt sava bloga ievadu. Kaut kā nepatīk man vārds “blogs”, iespējams, ka kādā brīdī to nomainīšu pret ko sev tuvāku. Kāpēc lēmums par labu blogam?! Cik sevi atceros, esmu bijusi lasītāja un rakstītāja. Apmēram 10 gadus rakstīju arī dienasgrāmatu. Nu tādu papīra. Pirku klades un rakstīju savas sajūtas, notikumus. Tā bija tāda runāšanās ar sevi, nonākšana pie secinājumiem vai vienkārši sirds izkratīšana papīram. Man nekad nav paticis uzgrūst savas problēmas citiem, tāpēc visas tīņu sirdssāpes, ilgas utt. “uzklausīja” papīrs. Dažreiz likās, ka ir jāraksta, jo baidījos, ka kādu notikumu aizmirsīšu 😀 Kad ar mani nebija mana klade, tad rakstīju uz salvetēm, piezīmju lapiņām vai vienkārši izplēsu no kādas mācību klades lapu. Ne vienmēr rakstītais bija kaut kas garš, dažreiz pietika ar pieciem teikumiem un iestājās atkal sirdsmiers 😀 Tāda kā apsēstība 😀 Tad nāca laiks, kad biju diezgan savādās attiecībās, kur manam tā laika dzīvesbiedram bija kaut kāda bijība pret to, ka rakstu par savu dzīvi. Protams, viņš bija neatņemama sastāvdaļa manā dienasgrāmatā, bet tā lēnām, lēnām viņš “nograuza” manu rakstīšanu. Tā nu uz dažiem gadiem šī lieta bija nolikta malā, bet kā saka – no sevis jau neaizbēgsi 🙂  Rakstīt gribu un gribu to darīt publiski, negribu vairs visu atstāt tikai papīram. Edgars jau dažus gadus man saka: “Tev vajag rakstīt blogu!”. Man vienmēr iekšā bijusi tā sajūta – ko ta es, kam interesēs?! Un tā viņš man ik pa laikam atgādināja, ka man vajag rakstīt. Ar katru šo reizi manas šaubas arī mazinājās un esmu tikusi tik tālu, ka saku sev – a kāpēc ne?! Lai arī šo to rakstu Facebookā, kad uznāk sakāmais, man tomēr ne visai patīk šis “like” un “share” laikmets, turklāt, man arī neliekas, ka Facebook ir piemērots gariem spriedelējumiem, stāstiem utt. Tur tomēr viss strauji rit uz priekšu un cilvēki arī diezgan pavirši tam visam pieiet, nesaku, ka visi, bet vairāk vai mazāk tomēr Facebook’s ir tāds tunelis ar lielu caurvēju 🙂 Un kas vēl?! Manī ir tāds miers un pat īsti nesatrauc vai kādam interesēs tas, ko rakstīšu vai nē. Kam vajadzēs un kurš gribēs, tas mani atradīs. Šis nav biznesa plāns, šis nav atpazīstamībai, tas ir man un cerams, ka arī kādam, kurš šo lasīs.

Paldies un tagad došos uz masāžu 😉