Ir kaut kādas lietas, kaut kādi apstākļi, sajūtas, zīmes, ko es nespēju izskaidrot. Dažreiz tiešām jūtos kā no citas planētas, jo nespēju apkārtējiem to izskaidrot. Kā teica, mana draudzene Nora – tāda padīvaina. N-tās reizes esmu jutusies nesaprasta un joprojām ik pa laikam atkal saņemu kaut kādus mājienus par to, ka mani nesaprot. Es tiešām ļoti daudzās situācijās rīkojos pēc sajūtām, kuras nav izskaidrojamas. Dažreiz domāju – varbūt man ir šizofrēnija?! Un?! Nekas! Ja arī ir, tad tā ir mana šizofrēnija. To, ka savā galvā esmu savādāka, esmu jutusi vienmēr 😀
Man patīk spontānas, bet paredzamas lietas. Nu piemēram, iešu gar kraujas malu, kur lejā ūdens. Varu pēkšņi izlemt nolēkt, bet ar noteikumu, ka zinu, ka izdzīvošu un spēšu no ūdens izlīst. Man ir svarīga drošības sajūta, bet tajā pašā laikā kaut kas spontāns, negaidīts, bet ar sajūtu, ka viss būs kārtībā.
Tātad par sajūtām un kā uz tām paļaujos. Bija laiks, kad ne fiziski, ne garīgi nespēju vairs izturēt savu darbu. Es to vienkārši nespēju izturēt. Biju nolēmusi rakstīt atlūgumu. Bez turpmākā plāna, bez kaut kāda drošības bufera, bet ar sajūtu, ka viss būs labi. Izskaidrot nevarēju, bet zināju – man viss būs labi. Protams, no apkārtējiem bija jautājumi kā es tagad dzīvošu, ko es darīšu tālāk utt. Teicu, ka nezinu, bet jūtu, ka viss būs labi. Pienāca diena, kad bija klikšķis un ar atlūgumu rokās gāju pie vadītāja. Pēc darba lidoju, biju ļoti laimīga. Pēc tam ir gājis visādi, bet savu lēmumu ne sekundi neesmu nožēlojusi un uzskatu, ka atlūgums bija tieši laikā.
Ir reizes, kad sajūtām neļaujos un pēc tam sev saku – nu redzi, Tu taču jau no paša sākuma juti… Reiz uzsāku attiecības ar cilvēku, pret kuru sākumā jutu spēcīgas antipātijas. Nē, vizuāli viss bija ok, bet jutu kaut ko tādu negatīvu, nepatīkamu ik reiz, kad šis vīrietis parādījās tuvumā. Mani kaitināja katra viņa kustība, balss, katrs pateiktais teikums. Šis skanēs jocīgi. Man nepatika kā viņš sevi prezentē. Es vairs neatceros kādā veidā viņš mani dabūja savā pusē, neatceros kā man radās jūtas pret viņu, bet ļoti likumsakarīgi tas mūsu pasākums nebija ilgs. Protams, kad viss bija beidzies, es teicu sev – nu redzi, Tu taču jau pašā sākumā juti. Un, jā, sajūtas, kuras man bija sākumā, beigās atkal bija atpakaļ un nekur nav zudušas. Kaut kāda enerģētiski nepatīkama dzirkstele joprojām uzsprakšķ manī katru reizi, kad šis vīrietis parādās manā tuvumā.
Iet laiks un es mazāk pieļauju situācijas, kad neļaujos sajūtām. Vēl jau gadās, jo smadzenes taču turpina iejaukties 😀 Joprojām ir dažādas dzīves situācijas, kad ar Edgaru mēģinām kaut ko izdomāt, izplānot, aprēķināt. Lauzījam galvas kā rīkoties un kā būs, bet katru reizi nonākam pie viena un tā paša secinājuma – nāks tuvāks un viss pats saliksies pa vietām. Un tas darbojas! Tiešām! Visbiežāk darbojas tik ļoti labi, ka tāds variants pie lielās galvas lauzīšanas vispār ne tuvu nav iešāvies prātā.
Drīz būs gads kā savās mājās pieņemu svešus dzīvniekus. Gandrīz gadu šad tad saņemu no tuvākajiem mājienus, ka vairāk gan tos suņus nevajag ņemt pie sevis. Jā, to dzirdēt katru reizi ir sāpīgi. Es nevaru savas sajūtas nodot tiem, kas mani nesaprot vai pat nemēģina saprast, bet es varu turpināt paļauties uz sevi, ka, ja tas mani dara laimīgu un nerada manī šaubas, tad es visu daru pareizi. Es nezinu vai tā būs arī šoreiz, bet man liekas, ka ļoti, ļoti daudz lielas lietas pasaulē ir aizsākušās tieši bez tuvāko cilvēku atbalsta un ar viņu šaubām. Iespējams, lai pasargātu, iespējams dēļ savas pieredzes. Es zinu, mūžīgi es to nedarīšu un katru reizi, kad pie manis atkal nonāk kāds suns, manā galvā ir jautājums – varbūt šis ir pēdējais?
“Trust that life will take you where you need to be” – Rachel Brathen