Arvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka “kopš man ir bērns…”, “kopš man ir Leo…”, “kopš esmu mamma…”… Skaidrs, ka man ir ļoti izteikti “dzīve pirms bērna dzimšanas” un “dzīve pēc bērna dzimšanas”. Vispār jau laikam tā ir visām mammām, bet par to neaizdomājamies, kamēr pašām tā nav. Pēdējā laikā šo salīdzināšanu savā galvā jūtu arvien biežāk. Laikam beidzot ir laiks aizdomāties kas tad ir mainījies, kā bija tad un kā ir tagad.

Viena lieta, kuru tikai tagad esmu sākusi tā pa 99% novērtēt (1% vēl mācos), ir laiks. Laiks, kas mums dots vienam priekš otra, laiks, kas dots mums pašiem, laiks, ko dodam paši sev utt. Un jūtu kā man sāp sirds, ka citi to nenovērtē. Mēģinu saprast kāpēc man par to sāp, jo nav taču mana atbildība, bet laikam gribās, lai brīdī, kad šis laiks beidzas, es nejustu to, ka šis cilvēks pārdzīvotu par neizmantoto laiku, jo tad man atkal sāpēs.

Tātad par laiku… Kad gaidīju Leo, protams, visa grūtniecība bija galvā sadalīta pa posmiem – pirmā ultrasonogrāfija, analīzes, vizītes pie ginekologa, otrā ultrasonogrāfija, kur jau pateiks bēbim dzimumu, tad 25 nedēļas, kas ir laiks, ka, ja kaut kas noiet greizi, tad no 25.nedēļas bēbis tiek uzskatīts par bēbi un viņu glābj, tad atkal kaut kad ultrasonogrāfija, 37 nedēļas, kas skaitās jau iznēsāts bērns un viss ir droši, pirmā iešana uz tonīšiem un gaidīšana… Šis laiks likās, ka velkas mūžīgi. Tā diena pienāca… 40 nedēļas un 4 dienas. Bet tas bija manas dzīves periods, kas likās velkamies. Šķiet, ka pirms dzīve pārslēdza jaudu, ļāva man ievilkt elpu. No brīža, kad Leo piedzima, es vairs neatceros, ka baigi skaitītu dienas vai nedēļas. Dzīve rit daudz straujāk. Daudz, daudz straujāk. Un es neatceros kad pēdējo reizi būtu teikusi, ka man ir garlaicīgi.

Sākums mums bija smags, likās, ka naktis ar lielo raudāšanu nekad nebeigsies, likās, ka mēs nekad vairs neizgulēsimies. Vienmēr būs raudāšanas, barošanas, pamperošanas, šūpināšanas… Tad izlasīju kādu rakstiņu, kurā doma bija tāda – mēs nepamanām to brīdi, kad bērns vairs neprasa opā, nepamanām, ka naktīs vairs neceļamies ik pa 2h, nepamanām, ka bērns jau spēj aizmigt pats un vairs nav uz rokām jāieaijā. Pamanām tikai tad, kad tas jau kādu brītiņu ir beidzies. Mēs nekad nezinām kurā brīdī kaut ko darām pēdējo reizi. Es ļoti baudu savu laiku ar bērnu, ļoti novērtēju mūsu brīžus, novērtēju, kad viņš mani sauc palīgā, kad prasa klēpī, kad gultā apķer un aizmiegot prasa lai iedodu roku, kad ģērbju un uzvelku apavus. Un ir vēl un vēl ikdienas lietas, kurām esmu sākusi ļoti pievērst uzmanību un apzināti izbaudīt, jo pienāks taču diena, kad klēpī vairs neprasīsies, zābakus mācēs uzvilkt pats, roku vairs neprasīs aizmiegot un degunu man vairs nelaizīs… Protams, visi ir dabīgi dzīves procesi – bērni aug un kļūst patstāvīgi, bet nu ir tas… Nevaru piemeklēt pareizo vārdu – nostalģija, sentiments?! Kad gribās kaut kādu lietu kaut vēl vienu dieniņu, vienu reizīti…