Sēžu sētā saulītē pie galda un ēdu viltotos kāpostu tīteņus. Jūtu – kaut kur kaimiņos kāds cep šašliku… Smaržo… Sēžu ar savu “pļockiņu” bļodiņā un baudu. Nē, nē, man garšo mana “pļockiņa”, bet baudu šašliku smaržu un domu, ka kaimiņiem tūlīt būs garšīgas vakariņas. Un aizdomājos… Lai arī daudziem ir tendence sūdzēties cik Latvijā viss ir slikti, par laimi manā draugu lokā dzirdu tikai, ka visiem ir labi un paliek vēl labāk. Un, jā, uzskatu, ka arī man iet tikai labāk un labāk. Un runa nav tikai par naudu, bet kādu enerģiju vispār ap sevi koncentrējam.

Tātad par šašliku. Kaimiņi cep. Es baudu smaržu un domāju… Kādreiz bērnībā šašliks asociējās ar svētkiem, nu konkrēti  Līgo vakaru. Kad sākās runas par šašliku marinādēm un marinēšanu, tad jau gaidīju kad būs mans mīļākais šašliks – etiķī un ar daudz sīpoliem (ahhh, pilna mute ar siekalām 😀 ). Vienu reizi gadā. VIENU! Spainis ar gaļu un daudz, daudz sīpoliem, kurus pieaugušie ļāva ēst cik kārojas. Šašliks = svētki.

No tiem laikiem ir pagājuši 20+ gadi. Atceros, kad tika nopirkts pirmais šašliks kaut kādā majonēzē, jogurtā vai kas tas bija – nezinu. Likās WOW! Eksotika! Bet nē. Ne priekš manis. Sāka cept visādas vistas un vistu spārnus. Nē, tas arī ne priekš manis. Bērnības garša, cūciņa ar etiķi un daudz, daudz sīpoliem. Nu jau dažus gadus tādu neesmu ēdusi, jo kaut kā veikali piedāvā tikai visādas šefpavāru receptes šašlikam. A man rociņas par īsu lai pati marinētu. Bet kārojās tas īstais, kārojās. Ja jums ir zināms, kur dabūt manu bērnības garšu, dodiet zināt 🙂

Nu un, jā… Ar to gribēju teikt cik labi tomēr mēs tagad dzīvojam. Šašliku uzcepam apmēram 1x nedēļā, nebūt ne svētkos, bet parastās pusdienās vai vakariņās. Viltotos kāpostu tīteņus uztaisīju, jo tā gribēju, nevis tā sastāvdaļas bija pēdējais, kas mājās palicis. Un tik daudz ikdienišķu lietu, pie kurām esam pieraduši un jau liekas pašsaprotamas, kādreiz bija svētki.

Labu apetīti!