Visam savs laiks. Mans pirmais 10nieks.

Šodien izdarīju to, ko gribēju izdarīt jau sen. Mani pirmie noskrietie 10km.

Kā tas viss sākās. Skriet man tīri labi patīk, bet vienmēr bija kaut kas, kas mani sita ārā no sliedēm, lai regulāri skrietu. Laikapstākļi, pašsajūta, ikdienas rutīna, pienākumi, laika trūkums un galu galā vislielākais traucēklis bija pašas mazais gribasspēks. Apmēram pirms gada jau biju noskatījusi skrejceliņu kādu gribētu mājās un, ja reiz tāds būtu, tad attaisnojumi neskriešanai samazinātos līdz dažiem. Toreiz apspriedām iegādāšanos un nolēmām, ka tas ir dārgi un, ka tādu naudiņu tomēr var ieguldīt kur citur. Domu, ka tādu lietu mājās vajag, gan neatmetu. Zināju – kaut kad būs! Visam savs laiks, vai ne?! Tā apmēram pirms 3 nedēļām ieraudzīju, ka kāds paziņa pārdod savu skrejceliņu. Nu tāds palietots, bet savu uzdevumu pilda. Jā, man vajadzēja drosmi, lai uzsāktu ar Edgaru sarunu par celiņa iegādi 😀 Mums bija uzdāvināta naudiņa uz mūsu kāziņām, bijām nolēmuši to iztērēt kādā izbraucienā, lai prieks un noderīgi visai ģimenei. Tad nu sapūtu vaigos un gāju uz sarunu. Baigi nebija jāpielauž, atbilde bija: “Nu pērc, ja Tu gribi.”. Dažas dienas un celiņš jau stāv istabā. Ar draudzeni tik nosmējāmies, ka drīz ūdens pudeles vietā būs Pringles čipši un pats trenažieris kalpos kā drēbju pakaramais 😀 Bet nē, pagaidām ar lepnumu varu teikt, ka ūdens pudeles vietā tiešām stāv ūdens un kā drēbju pakaramais nekalpo – pagaidām 😀

Ja kādreiz, kamēr Leo sēdēja ratos, gandrīz katru dienu nostaigāju 10km, tad kopš Leo nav ratu bērns, tāds prieks man vairs nav bijis un jutu, ka baigi iesēžos pasīvā dzīves ritmā. Lēnas pastaigas, dzīvošanās lēnām pa sētu un tamlīdzīgi. Jutos arvien sliktāk un arvien nevarīgāka, tizlāka. Pie mazākās piepūles reiba galva un sirds lēca pa muti ārā. Nekad dzīvē tik nevarīga nebiju jutusies un tas mani beidza nost. Tā kā 99.9% no ikdienas esmu ar bērnu, tad diezgan nereāli veltīt laiku sportošanai kaut kur ārpus mājas.

Tātad sāku savu kustēšanos ar iešanu. Ātrā solī pa dažiem kilometriem, radinot sevi, savas kājas un bērnu pie jaunās ikdienas sastāvdaļas. Laikam grūtākais visā procesā ir tieši veiksmīga bērna nodarbināšana, lai maksimāli mazāk tieku traucēta. Jā, tāpat pa vidam jāaizved uz podiņu, kaut kas jāiedod, kaut kas jāpalīdz, bet ar to rēķinos un cenšos uztvert viegli (nē, vienmēr nesanāk). Pēc staigāšanas viss ok, nekas nesāp, pat nebiju īsti iesvīdusi, bet vismaz apziņa, ka esmu izkustējusies un jau soli tuvāk mērķim. Esmu cilvēks, kurš vadās pēc sajūtām un arī šajā gadījumā gaidīju kad jutīšu – šodien varu mēģināt skriet. Un izdevās! Pirmais skrējiens, nepilni 5km un gandarījums. Pašsajūta laba un āķis lūpā. Tagad zināju – ES TO VARU! Nolēmu, ka pamazām skriešu vairāk. Tā prātīgi, lai nenāk virsū sliktumi, lai nesāp, lai ir prieks. Pirmajās dienās gan jutu, ka viens celis mazliet sāp. Vakaros uzsmērēju Olfen un nākamajā dienā atkal varēju skriet. Sapratu, ka pirms skriešanas vajag mazliet palocīt kājas, mazliet iesildīt locītavas, lai saprot, ka tūlīt būs darbiņš. Tagad, katru reizi pēc skriešanas, dušā ar ļoti siltu ūdeni pasildu ceļus un kāju muskuļus. Es nezinu vai tas ir pareizi un vai tā vajag, bet man tas palīdz.

Šodien bija klikšķis, ka šodien skriešu 10km. Atkal vadījos pēc sajūtām un jutu today is the day 🙂 Jā, mazliet šaubījos vai Leo būs tik pacietīgs, jo tā tomēr ir vairāk kā stunda, kuras laikā viņam pašam sevi jānodarbina. Vairāk vai mazāk viss bija labi. Fiziski sajūtu ziņā nejutu un nejūtu nekādu atšķirību starp 5km skrējienu un 10. Psiholoģiski gan, gandarījuma sajūta ir kārtīgs stimuls turpināt iesākto. Rakstot šo, paskatījos treniņu vēsturē un ļoti skaisti sakritis – 10tais skrējiens un pirmie 10km. Esmu superpriecīga par sevi, jo mans mērķis bija tikt līdz 10niekam oktobra pirmajā pusē, bet izdevās krietni ātrāk, šodien 23.septembrī.

Mans mērķis nav nedz maratoni, nedz citas sacensības. Mans mērķis ir uzlabot pašsajūtu un pašapziņu. Lai vai kā, sports (jebkāds) tomēr ir tāda meduskūciņa dvēselei 🙂

Un skopi mēs esam ar saviem PALDIES. Šoreiz neskopošos.

Mani PALDIES vīram Edgaram, kurš piekrita skrejceliņa iegādei, PALDIES arī par to, ka iedvesmo mani un esi par mani pārliecinātāks kā es pati.

PALDIES Aigaram Prūsim

PALDIES Ivetai Razmai Čunčulei

PALDIES Andim Antānam

PALDIES Lindai un Mintautam Krastiņiem

Skaļi nevienam no jums neesmu teikusi, bet tieši jūs esat tie, kuri mani iedvesmo kustībai. PALDIES JUMS!